Disociatīvā amnēzija ir disociatīvu traucējumu veids, kas ietver nespēju atcerēties svarīgu personisko informāciju, ko lielākā daļa cilvēku reti aizmirst. Disociatīvie traucējumi ir garīgas slimības, kas saistītas ar atmiņas, apziņas, identitātes un/vai uztveres traucējumiem. Ja tiek traucēta viena vai divas no šīm funkcijām, tas izraisīs simptomus. Šie simptomi var traucēt cilvēka ikdienas aktivitātēm, tostarp sociālajām aktivitātēm, darbu un attiecībām. Disociatīvā amnēzija var rasties, ja cilvēki bloķē noteiktu informāciju, parasti notikumus, kas saistīti ar traumu vai stresu. Tādējādi viņš nespēs atcerēties svarīgu personisko informāciju. Šis nosacījums atšķiras no parastā aizmirstības gadījuma. Piemēram, aizmirstot nolikt atslēgas vai nespējat atcerēties kāda cilvēka vārdu, ar kuru esat saticis tikai vienu vai divas reizes. Disociatīvā amnēzija nav tas pats, kas parastā amnēzijas forma, kas ietver informācijas zudumu no atmiņas, parasti slimības vai smadzeņu traumas rezultātā. Disociatīvajā amnēzijā atmiņas joprojām ir, taču tās glabājas ļoti dziļi cilvēka prātā un tās nevar atsaukt atmiņā. Tomēr atmiņa var atgriezties pati par sevi vai pēc tam, kad to iedarbina kaut kas ap cilvēku.
Disociatīvās amnēzijas cēloņi
Šī amnēzija ir saistīta ar ārkārtēju stresu, kas var būt traumatiska notikuma rezultāts. Piemēram, karš, seksuāla uzmākšanās, nelaimes gadījumi vai dabas katastrofas, ko esat redzējis vai piedzīvojis pats. Disociatīvu traucējumu, tostarp disociatīvās amnēzijas, attīstībā pastāv arī ģenētisku faktoru iespējamība, jo cilvēkiem ar šiem traucējumiem dažkārt ir tuvi radinieki ar šo stāvokli.
Disociatīvās amnēzijas simptomi
Šīs slimības galvenais simptoms ir pēkšņa nespēja atcerēties pagātnes notikumus vai personisko informāciju. Pacienti parasti izskatīsies apmulsuši un piedzīvo depresiju vai trauksmi.
Disociatīvās amnēzijas diagnostika
Ja parādās disociatīvās amnēzijas simptomi, ārstam tas jānovērtē, apkopojot pilnīgu slimības vēsturi un veicot fizisko pārbaudi. Lai gan nav īpaša testa amnēzijas diagnosticēšanai, ārsti var veikt vairākus testus, piemēram:
elektroencefalogrammas (EEG),
neiroattēlveidošana vai asins analīzes. Šie testi kalpo, lai izslēgtu neiroloģisko slimību vai citu slimību un zāļu blakusparādību iespējamību kā disociatīvās amnēzijas simptomu cēloni. Daži apstākļi, piemēram, smadzeņu slimības, galvas traumas, saindēšanās ar narkotikām vai alkoholu un miega trūkums, var izraisīt simptomus, kas līdzīgi disociatīviem traucējumiem, tostarp amnēzijai. Ja fiziskas saslimšanas netiek konstatētas, pacientu var nosūtīt pie psihiatra vai psihologa, kuri ir īpaši apmācīti psihisku traucējumu diagnosticēšanai un ārstēšanai. Viņi izmanto intervijas un novērtēšanas rīkus, kas īpaši izstrādāti, lai novērtētu, vai personai ir disociatīvi traucējumi.
Disociatīvās amnēzijas ārstēšana
- Psihoterapija. Šajā terapijā tiek izmantotas psiholoģiskas metodes, kas paredzētas, lai veicinātu konfliktu saziņu un palielinātu izpratni par problēmām.
- Kognitīvā terapija. Terapija koncentrējas uz disfunkcionālu domāšanas modeļu un no tiem izrietošo jūtu un uzvedības maiņu.
- Ģimenes terapija. Šāda veida terapija var palīdzēt mācīt cietušā ģimeni par traucējumiem un to cēloņiem, kā arī palīdzēt ģimenei apzināties slimības atkārtošanās simptomus.
- Radošā terapija (mūzika vai māksla). Šī terapija var ļaut slimniekiem drošā un radošā veidā izteikt savas domas un jūtas.
